Personību stāsti #02: Ārons Zemītis

LFMA valdes priekšsēdētājas vietnieks

Ceļš uz zināšanas kurš nekad nebeidzas

Medicīna Ārona Zemīša dzīvē ienākusi arī caur ģimeni. Viņa mamma ir ārste, bet mammas tēvs bija ķirurgs. Tomēr viņa profesionālā izvēle nebija pašsaprotama un interese par medicīnu neradās jau bērnībā.

Tā veidojās vēlāk- pusaudža gados, kad pamazām sāka rasties izpratne par to, ko patiesībā nozīmē ārsta profesija, kāda ir tās atbildība un ko sabiedrība sagaida no cilvēka, kurš izvēlas rūpēties par otra veselību.

Taču vēl pirms profesionālās intereses par medicīnu bija izveidojusies cita būtiska dzīves pieredze- patstāvība, darba izpratne un atbildība.

“Ar mani daudz neauklējās.”

Šo dzīves posmu Ārons Zemītis raksturo vienkārši.

Jau no agras bērnības viņš bija pieradis palīdzēt, sākot ar palīdzību mammai dārza darbos. Savukārt 13 gadu vecumā sākās pirmā oficiālā darba pieredze skolā, sākotnēji sezonāli.

Vasaras darbs kļuva par ierastu dzīves sastāvdaļu. Tas bija veids, kā pašam nopelnīt līdzekļus savām vajadzībām, taču iegūtā pieredze sniedza daudz vairāk nekā tikai pirmo darba algu.

Tā iemācīja naudas vērtību, darba nozīmi un personisko atbildību.

Jau agrā vecumā veidojās izpratne, ka dzīve pati par sevi neko nenodrošina, ja ir vēlmes un mērķi, ir jābūt gatavam arī pašam ieguldīt darbu, laiku un disciplīnu.

Pakāpeniski radās arī plašāka izpratne par sabiedrību un cilvēka vietu tajā par to, ka līdzās iespējām vienmēr pastāv pienākumi un ka no katra cilvēka tiek sagaidīts ieguldījums.

Šīs agrīnās dzīves pieredzes vēlāk kļuva par vienu no pamatiem arī profesionālajā attieksmē.

Atbildība pret pacientu.
Atbildība pret kolēģiem.
Atbildība pret savu darbu.
Un vispirms- atbildība pašam pret sevi.

Interese par medicīnu kļuva par profesionālu izvēli

Pusaudža gados interese par medicīnu sāka kļūt arvien konkrētāka.

Ne tikai kā par profesiju, bet kā par jomu, kurā cilvēkam tiek uzticēta viena no būtiskākajām vērtībām – veselība.

Šī izpratne noteica arī turpmāko profesionālo ceļu, kas ar laiku kļuva arvien daudzpusīgāks.

Ārons Zemītis ir komplementārās medicīnas ārsts- refleksoterapeits, fizikālās terapijas metodes speciālists, masieris, radioloģijas speciālists- radiogrāfers diagnostikā.

Profesionālo izglītību papildina maģistra grāds slimnīcu administrēšanā (Hospital Administration) un pedagoģiskā izglītība andragoģijā.

Šobrīd Ārons Zemītis ir praktizējošs klīnicists, docents un ārstniecības personu profesionālās pilnveides pasniedzējs, kā arī apmāca ārvalstu rezidentus.

Taču šī daudzveidība nav veidojusies kā mērķis pati par sevi.

Tās pamatā ir interese izprast cilvēku, ārstniecības procesu un veselības aprūpi no dažādiem skatpunktiem.

Klīniskais darbs prasa domāt

Praktizējoša klīnicista ikdiena ir dinamiska un prasa nepārtrauktu koncentrēšanos.

Situācijas mainās. Pacienti ir atšķirīgi. Un lēmumi ne vienmēr ir atrodami gatavā formā.

Tāpēc klīniskajā darbā būtiska kļūst klīniskā domāšana- spēja analizēt, izvērtēt, salīdzināt un pieņemt racionāli pamatotu lēmumu.

Āronam Zemītim profesionālā ikdiena nozīmē nepārtrauktu saskarsmi ar izaicinājumiem, kuros nepietiek tikai ar iepriekš apgūtām zināšanām.

Ir jāmeklē atbildes.

Jāuzdod jautājumi.

Jāanalizē.

Un dažkārt jāatzīst, ka atbilde vēl nav atrasta.

Tieši šeit ļoti precīzi iederas Zemīša profesionālās domāšanas vadmotīvs:

“Jo vairāk tu zini, jo vairāk saproti, cik daudz vēl nezini.”

Medicīnas un vadības sintēze

Tieši praktiskā pieredze klīniskajā darbā un vadībā ir kļuvusi par pamatu arī Ārona Zemīša akadēmiskajai interesei.

Turpinot akadēmisko un zinātnisko ceļu, izstrādājot promocijas darbu, viņš pievēršas medicīnas un vadības zinātnes sintēzei.

Jautājums ir vienkāršs tikai no pirmā skatpunkta:

Kā ārstniecības iestādei darboties tā, lai medicīniskā efektivitāte un organizatoriskā efektivitāte viena otru neierobežotu, bet papildinātu ?

Ārstniecības iestāde ir sarežģīta sistēma, kurā vienlaikus jāspēj nodrošināt profesionālu ārstniecību, kvalitatīvu darba organizāciju, efektīvu resursu izmantošanu, labu profesionālo vidi un pacientcentrētu aprūpi.

Šo procesu savstarpējā sinerģija ir viena no jomām, kas Āronu Zemīti interesē gan profesionālajā, gan akadēmiski zinātniskā darbībā.

Viņa skatījumā medicīna un vadība nav divas atsevišķas pasaules.

Laba vadība ir instruments, kam jāpalīdz medicīnai sasniegt labāku rezultātu.

Pedagoģija zināšanas, kas turpinās citos

Līdzās klīniskajam un vadības darbam nozīmīga Ārona Zemīša profesionālās dzīves daļa ir pedagoģija.

Viņam ir pedagoģiskā izglītība andragogijā, un viņš darbojas kā docents, apmācot ārstniecības personas un ārvalstu rezidentus.

Darbs ar pieaugušajiem profesionāļiem prasa ne tikai pārzināt savu jomu, bet arī spēt zināšanas strukturēt un sasaistīt ar praktisko pieredzi.

Svarīgs ir ne tikai jautājums:

“Kā to darīt?”

Bet arī:

“Kāpēc tieši tā?”

Šī pieeja atkal atgriežas pie klīniskās domāšanas, pie nepieciešamības nevis mehāniski atkārtot zināmo, bet saprast tā pamatojumu.

Nepārtraukti meklēt atbildes

Iespējams, tieši tas vislabāk raksturo Ārona Zemīša profesionālo ceļu.

Neapstāties pie sasniegtā.

Prakse rada jautājumus.

Jautājumi rosina meklēt atbildes.

Atbildes rada jaunas zināšanas.

Un jaunas zināšanas atkal rada jaunus jautājumus.

Tāpēc profesionālā izaugsme nav konkrēts punkts, kuru reiz var sasniegt.

Tā ir nepārtraukta kustība.

“Jo vairāk tu zini, jo vairāk saproti, cik daudz vēl nezini.”

Šī doma, iespējams, visprecīzāk raksturo arī viņa attieksmi pret profesionālo attīstību.